2017. gadā Krimināllikums (turpmāk – KL) tika papildināts ar jaunu 132.1 pantu, paredzot tajā atbildību par vajāšanu – vairākkārtēju vai ilgstošu citas personas izsekošanu, novērošanu, draudu izteikšanu šai personai vai nevēlamu saziņu ar viņu, kas rada pamatu personai baidīties par savu vai savu tuvinieku drošību (Grozījumi Krimināllikumā, 2017). Šis likuma pants nesatur tiešus norādījumus par nodarījuma subjektīvo pusi, bet nav strīda par to, ka to var izdarīt tikai ar tiešu nodomu
2021. gadā Latvijas Republikas Augstākās tiesas Krimināltiesību departaments savā lēmumā lietā SKK [P]/2021 norādīja, ka KL 132.1 pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma subjektīvo pusi raksturo speciāls nolūks – iedvest upurim bailes (Augstākā tiesa, 2021). Secinājums par speciālu nolūku tika izdarīts, atsaucoties uz likumprojekta anotāciju (Likumprojekta anotācija, 2016), kas paredzēja Krimināllikuma papildināšanu ar jaunu 132.1 pantu
2025. gadā Saeimas Juridiskās komisijas deputāti, vairāki lietpratēji un institūciju pārstāvji ir pauduši viedokli, ka nav pamata sasaistīt iespēju piemērot KL 132.1 pantu ar speciāla nolūka esamību un sašaurināti interpretēt šajā likuma pantā paredzēto
Šis raksts ir veltīts noziedzīga nodarījuma – vajāšanas – subjektīvās puses problēmjautājuma analīzei, iespējai mainīt judikatūru un nodrošināt vienotu krimināltiesību normas interpretāciju un tās piemērošanas praksi.
Priekšlikumu paredzēt kriminālatbildību par vajāšanu Tieslietu ministrija noformulēja tās sagatavotajā likumprojektā Nr. 794/ Lp12, kas 2016. gada 19. decembrī tika iesniegts Saeimā (Likumprojekts “Grozījumi Krimināllikumā”, 2016). Pamatojot šo ierosinājumu, likumprojekta anotācijā tika ietverta atsauce uz Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (turpmāk – Konvencija) (Konvencija, 2011), norādot, ka tās 34. pants aicina pieņemt normatīvos aktus un veikt pasākumus, lai par krimināli sodāmu tiktu atzīta tīša rīcība – vairākkārtēji pret citu personu vērsti draudi, kas liek šai personai baidīties par savu drošību.
Citējot Konvencijas paskaidrojošā ziņojuma 183.–185. punktu (Explanatory Report, 2011), likumprojekta anotācijā tika norādīts, ka vajāšana nozīmē jebkādu tādu atkārtotu draudīgu izturēšanos pret citu personu, kas iedveš šai personai bailes. Draudīga izturēšanās var izpausties kā vairākkārtēja citas personas izsekošana, iesaistīšanās nevēlamā saskarsmē ar citu personu vai paziņošana citai personai par to, ka tā tiek novērota. Tā var būt fiziska sekošana vardarbības upurim, ierodoties viņa darba vietā, sporta vai izglītības iestādē, kā arī izsekošana virtuālajā vidē (tērzētavās, sociālo tīklu tīmekļa vietnēs u. c.). Iesaistīšanās nevēlamā saskarsmē ir arī aktīva sazināšanās ar vardarbības upuri, izmantojot jebkādus pieejamos sakaru līdzekļus (Likumprojekta anotācija, 2016). Atkārtojot Konvencijas paskaidrojošā ziņojuma atzinumu, Krimināllikuma grozījumu anotācijā arī norādīts, ka, lai atzītu draudīgās darbības par vajāšanu, tām jābūt veiktām tīši un ar nolūku iedvest upurim bailes (Likumprojekta anotācija, 2016). 2018. gada 1. janvārī stājās spēkā grozījumi Krimināllikumā, papildinot to ar jaunu 132.1 pantu, kas paredz kriminālatbildību par vajāšanu – vairākkārtēju vai ilgstošu citas personas izsekošanu, novērošanu, draudu izteikšanu vai nevēlamu saziņu ar šo personu, kas rada personai pamatu baidīties par savu vai tuvinieku drošību.
2023. gadā KL 132.1 pants tika papildināts ar otro daļu, paredzot stingrāku atbildību par vajāšanu, ja tā veikta pret personu, ar kuru noziedzīgā nodarījuma izdarītājs ir pirmajā vai otrajā radniecības pakāpē, vai pret laulāto vai bijušo laulāto, vai pret personu, ar kuru noziedzīgā nodarījuma izdarītājs ir vai ir bijis pastāvīgās intīmās attiecībās, vai pret personu, ar kuru noziedzīgā nodarījuma izdarītājam ir kopīga (nedalīta) saimniecība (Grozījumi Krimināllikumā, 2023)
2021. gadā Augstākā tiesa pieņēma lēmumu lietā Nr. SKK [P]/2021, kas tika iekļauts judikatūras nolēmumu arhīvā, un satur šādu atziņu:
“KL 132.1 pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma subjektīvo pusi raksturo speciāls nolūks – iedvest bailes upurim. Noskaidrojot, vai apsūdzētajam bija nolūks likt cietušajam baidīties par savu vai tuvinieku drošību, ir vērtējams, kādu apzinātu uzvedības veidu persona ievēroja kopumā, lai nopietni satrauktu citu personu, darbību ilgums, intensitāte un sistemātiskums. Turklāt ļaunprātīgām darbībām nav jābūt vienveidīgām.” (Augstākā tiesa, 2021)
2019. gadā ar pirmās instances tiesas spriedumu šajā kriminālprocesā apsūdzētā persona tika atzīta par vainīgu KL 132.1 pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā. 2020. gadā apelācijas instances tiesa atzina viņu par nevainīgu pret viņu izvirzītajā apsūdzībā un attaisnoja, pamatojot to ar subjektīvās puses pazīmes neesamību, proti, “lietā netika konstatēti objektīvi apstākļi, kas liecinātu par apsūdzētā nolūku iedvest bailes cietušajiem”
Izskatot šo krimināllietu sakarā ar iesniegto kasācijas sūdzību un kasācijas protestu, Augstākā tiesa norādīja, ka secinājumi par to, vai personai ir bijis nolūks iebiedēt cietušo, ir izdarāmi, vērtējot personas paveikto darbību ilgumu, intensitāti, sistemātiskumu, kā arī uzvedību kopumā. Šis atzinums ir korekts un piemērojams, lemjot par pierādījumu pietiekamību personas nolūka konstatēšanai. Tomēr Augstākās tiesas nolēmumā iekļautais kategoriskais norādījums uz nolūku iedvest upurim bailes kā obligātu vajāšanas pazīmi, faktiski ir interpretatio restrictiva, kas sašaurina KL 132.1 panta tvērumu un liedz to piemērot tādos gadījumos, kad personas tīša rīcība atbilst vajāšanas objektīvās puses pazīmēm un cietušā uztraukums par savu vai tuvinieka drošību atzīts par pamatotu, bet nav konstatēts, ka personai, veicot šīs darbības, ir bijis nolūks iedvest upurim bailes. Šāda tiesību normas sašaurinoša interpretācija nesaskan ar vajāšanas kriminalizācijas mērķiem un ierobežo iespēju efektīvi aizsargāt personas aizskartās intereses ar krimināltiesību instrumentiem.
Darbības, kas veido vajāšanas objektīvo pusi, var tikt izdarītas tikai ar nodomu – persona apzinās darbības raksturu un vēlas to īstenot. Kriminālatbildība par šādām darbībām ir paredzēta gadījumā, ja to veikšana radījusi cietušajam uztraukumu par savu vai tuvinieka drošību, un šis uztraukums ir bijis pamatots. KL 132.1 panta dispozīcija nesatur norādījumu par nolūku kā vajāšanas obligātu pazīmi.
Krimināltiesībās nolūku saprot kā noziedzīga nodarījuma subjektīvās puses pazīmi – tas ir vēlamais rezultāts, ko persona grib sasniegt, izdarot noziedzīgu nodarījumu. Krimināllikuma sevišķajā daļā ir paredzēta atbildība par atsevišķiem noziedzīgiem nodarījumiem, kuriem nolūks ir atzīts par obligātu pazīmi, piemēram: genocīds (KL 71. pants), palīdzība ārvalstij pret citu valsti vērstā darbībā (KL 77.4 pants), kaitniecība (KL 89. pants), sutenerisms (KL 165. pants), mantas nobēdzināšana (KL 220. pants) un citi. Vairākos citos tīšos noziedzīgos nodarījumos nolūks ir iespējams, tomēr tā esamība neietekmē nodarījuma kvalifikāciju.
Personas vajāšana var tikt īstenota, lai iebiedētu personu, tomēr likumpārkāpējam var būt arī citi mērķi, piemēram, – nolūks kontrolēt upura uzvedību; demonstrēt viņam savu dominanci; iegūt informāciju par upura privāto dzīvi; aktīvi komunicēt ar viņu; atjaunot intīmās attiecības; atriebties, traucēt personai izveidot jaunas attiecības ar citu personu utt. Ja vajāšana ir radījusi personai pamatotu uztraukumu par savu vai tuvinieka drošību, nav pareizi cietušā interešu aizsardzību sasaistīt ar vainīgā nolūku un saukt likumpārkāpēju pie kriminālatbildības vien tad, ja mērķis ir bijis iebiedēt cietušo, bet pārējos gadījumos piemērot administratīvo atbildību.
Troja Makevana (Troy McEwan) norāda, ka jautājums par nolūku iebiedēt kā vajāšanas obligātu pazīmi ir plaši diskutējams arī citās valstīs, jo persona, kas veic vajāšanu, ne vienmēr vēlas iebiedēt upuri. Var būt gadījumi, kad likumpārkāpējs nevar saprast savas darbības būtību garīgo traucējumu dēļ (McEwan et al., 2007). Savukārt S. Denisons un D. Tomsons norāda, ka vajāšanas gadījumos var būt sarežģīti un pat neiespējami pierādīt personas nolūku iebiedēt cietušo, tai skaitā gadījumos, kad šis nolūks patiesi ir bijis (Dennison & Thomson, 2005).
Var piekrist N. Paunovičam, kurš, norādot uz nepilnībām Konvencijas vajāšanas jēdziena definīcijā, vienlaikus piedēvē tai ietvardokumenta nozīmi, kas radījis nepieciešamību dalībvalstu normatīvajos aktos paredzēt atbildību par vajāšanas īstenošanu (Paunović, 2019). Svarīgi atzīmēt, ka tiek izvirzītas minimālas prasības attiecībā uz dalībvalstīm, kuras būtu nepieciešams iekļaut Konvencijā. Savukārt vajāšanas noziedzīgā nodarījuma sastāva konstruēšana ir darbs, kas veicams nacionālā līmenī, un katra dalībvalsts var izpildīt tikai Konvencijas minimālās prasības vai arī nostiprināt savos normatīvajos aktos plašāku tvērumu pret vajāšanas noziegumu. Ievērojot Konvencijas tekstu un tās paskaidrojošo ziņojumu, var uzskatīt, ka, konstruējot vajāšanas likumpārkāpuma sastāvu, dalībvalstīm ir pienākums paredzēt atbildību vismaz par nodarījumu, kas izdarīts tīši un ar nolūku iebiedēt cietušo. Tomēr dalībvalstis, nepārkāpjot uzņemtās starptautiskās saistības, drīkst definēt vajāšanas nodarījumu arī plašāk, nesaistot likumpārkāpuma izdarīšanu ar speciālā nolūka esamību, kā arī paredzot atbildību ne vien par tīšu darbību, bet arī darbību, kas izdarīta aiz neuzmanības.
Piemēram, 2023. gadā Īrijas Kriminālās justīcijas likums tika papildināts ar pantu, kas kriminalizēja vajāšanu. Grozījumi tika pieņemti nulles tolerances politikas ietvaros, ko Īrijas valdība deklarēja, pievienojoties Stambulas konvencijai (Kelly, 2024). Definējot vajāšanas jēdzienu, Īrijas likums paredz, ka šo noziedzīgo nodarījumu var izdarīt ne vien tīši (intentionally), bet arī neapdomīgi aiz neuzmanības (recklessly), t. i., aiz neuzmanības, ja cietušais baidās, ka pret viņu vai citu ar viņu saistītu personu tiks vērsta vardarbība, vai ja cietušais piedzīvo nopietnu satraukumu vai psiholoģisku diskomfortu, kas būtiski negatīvi ietekmē ierasto ikdienas dzīvi (Criminal Justice Act, 2023). Īrijas likums neparedz nolūku kā obligātu vajāšanas pazīmi, un pat vairāk – Īrijas eksperti diskutē par nepieciešamību sasaistīt atbildību ar seku iestāšanos, proti, bailēm, kuras izjūt cietušais vajāšanas rezultātā (O’Sullivan & Staunton, 2023).
Kriminālatbildība par vajāšanu ir paredzēta Čehijas Kriminālkodeksa 354. pantā, kas arī neparedz nolūku iedvest upurim bailes kā obligātu šī nozieguma subjektīvas puses pazīmi (Zákon trestní zákoník, 2009).
Vācijas Sodu likuma 238. pants (Strafgesetzbuch, 1998), paredzot kriminālatbildību par vajāšanu, definē to kā tīšu noziegumu, neiekļaujot prasību pēc speciāla nolūka iedvest upurim bailes. Šis noziegums var tikt izdarīts ar netiešu nodomu (Eventualvorsatz) (Ropers et al., 2020), kas var tikt konstatēts, ja persona apzinās savas rīcības prettiesiskumu un, kaut paredz kaitīgu seku iestāšanās iespēju, vēlas šīs darbības veikt.
Cilvēka vairākkārtēja vai ilgstoša novērošana, izsekošana, viņam nevēlama komunikācija un draudu izteikšana var neradīt ārēji pamanāmas sekas – KL 132.1 pantā paredzētais noziegums ir atzīstams par pabeigtu brīdī, kad cietušajam ir radies pamatots uztraukums par savu vai tuvinieka drošību. Konstruējot vajāšanas nozieguma sastāvu, uzsvars tika likts uz pazīmēm, kas raksturo (a) likumpārkāpēja rīcību un (b) cietušā psihoemocionālo stāvokli pēc tās izdarīšanas. Tas, vai personai ir bijis nolūks ar savām darbībām iebiedēt cietušo, netika vērtēts kā izšķirošas nozīmes apstāklis, lemjot par iespēju piemērot KL 132.1 pantu. Vajāšanas kaitīgums ir atkarīgs no veikto darbību rakstura un intensitātes, nevis nolūka iebiedēt cietušo vai sasniegt kādu citu mērķi.
Nolūka atklāšanai un pierādīšanai var būt svarīga nozīme, lai izprastu personas rīcības iemeslus un izvēlētos tādu krimināltiesisko reakciju uz izdarīto, kas varēs efektīvi atturēt personu no citu kaitīgu darbību veikšanas nākotnē. Tomēr ne nolūks, ne motīvs nav KL 132.1 panta subjektīvās puses obligāta pazīme. Kriminālprocesa uzsākšanai, apsūdzības uzrādīšanai, personas atzīšanai par vainīgu šī noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā nav jābūt atkarīgai no tā, kāda motīva dēļ un ar kādu nolūku tikušas veiktas darbības, kas ir aizliegtas ar KL 132.1 pantu.
Lemjot par to, vai konkrētajā gadījumā ir pamats uzsākt kriminālprocesu sakarā ar vajāšanas darbībām, liela uzmanība jāpievērš nevis tam, vai personai ir bijis nolūks iedvest upurim bailes, bet gan tam, vai bailes par savu vai tuvinieku drošību, par kuriem persona ziņo policijai, ir bijušas pamatotas. KL 132.1 panta pirmās daļas piemērošanas priekšnosacījums – personai ir bijis pamats baidīties par savu vai tuvinieku drošību – nozīmē, ka:
otrās personas veiktās darbības uztvertas kā tādas, kas apdraud personas intereses un var radīt kaitējumu paša vai tuvinieka drošībai;
personai ir bijis pamats izdarīt šādus secinājumus saistībā ar citas personas rīcību.
Šis priekšnosacījums ir izpildīts, ja vienlaikus pastāv abi minētie apstākļi.
KL 132.1 panta pirmajā daļā paredzētais noziegums nav konstatējams, ja:
- 1)
personas rīcība nav radījusi citam cilvēkam uztraukumu par savu vai tuvinieku drošību, policijai nav ziņots par notikumu;
- 2)
persona ir ziņojusi policijai par notikušo, norādot, ka pastāv bailes par savu vai tuvinieka drošību, tomēr, piemērojot saprātīgās personas testu, personas uztraukums nav atzīts par pamatotu.
Saprātīgās personas (reasonable person) testa piemērošana nozīmē nepieciešamību konstatēt, ka ne vien iesaistītajai personai, bet arī “parastam, saprātīgam cilvēkam” būtu pamats uztraukties par savu un / vai tuvinieka drošību, ja tiktu piedzīvota šāda situācija. Ņemot vērā šī raksta mērķi, tas neietver plašāku “saprātīgās personas” koncepta analīzi. Par konceptu var uzzināt vairāk tiesību zinātniskajās publikācijās (Westen, 2008; Moran, 2003).
Šajā kontekstā vērā ņemams arī S. Denisona un D. Tomsona atzinums, ka vajāšanas subjektīvās puses elementu var konstatēt ne vien tad, kad personai ir bijis nolūks iebiedēt cietušo, bet arī tad, kad “saprātīgā persona” apzinās, ka veiktās darbības var iedvest upurim bailes (Dennison & Thomson, 2005).
Nav būtiski, vai persona, izsakot draudus vai veicot citas vajāšanas darbības, plāno to īstenot un nodarīt cietušajam kādu materiālu, fizisku vai cita veida kaitējumu, bet svarīgi ir tas, ka vajāšanas upurim pret viņu veiktās darbības ir radījušas uztraukumu un bailes. Draudu izteikšanas mērķis var būt cietušā iebiedēšana. Tomēr cita cilvēka iebiedēšana var arī nebūt personas rīcības pamatmērķis (nolūks) – persona var nevis vēlēties iebiedēt cietušo, bet
Likumprojekta “Grozījumi Krimināllikumā” anotācijas atzinums par nolūku iedvest bailes var būt diskutējams jautājums, runājot par vajāšanu, kas izpaužas draudu izteikšanā. Vajāšanas gadījumos draudu izteikšana ir tādas apņemšanās demonstrēšana, kura, ja tā tiks īstenota nākotnē, var radīt kaitējumu upurim vai viņa tuviniekam, apdraudēt personas dzīvību, veselību, brīvību, īpašumu, dzimumneaizskaramību u. c. intereses. Par draudiem nav pamata uzskatīt paziņojumu, ka persona plāno vai apsver iespēju izmantot savas tiesības un rīkoties tādā veidā, kas nav izdevīgs otrai personai, var radīt tai vai tās tuviniekam neērtības vai sarežģījumus. Šādu situāciju piemēri var būt dažādi: dzīvokļa īpašnieka brīdinājums par īres līguma nepagarināšanu; parāda atmaksas pieprasījums; brīvprātīgi sniegtā finansiālā atbalsta pārtraukšana utt.
Var piekrist, ka personas rīcības atzīšana par draudu izteikšanu jau per se prezumē nolūku iebiedēt citu personu, citiem vārdiem sakot, ja personas rīcībā nav saskatāms nolūks iebiedēt citu cilvēku, šo rīcību nav pamata definēt kā draudu izteikšanu. Tomēr saistībā ar viedokli, ka nolūks ir KL 132.1 panta obligāta pazīme, ir svarīgi uzsvērt – draudu izteikšana ir viena, bet ne vienīgā iespējamā vajāšanas nozieguma izpausme. KL 132.1 panta dispozīcijā ir uzskaitītas četras dažādas darbības, kuru vairākkārtēja vai ilgstoša izdarīšana var tikt atzīta par citas personas vajāšanu. Krimināli sodāma vajāšana var tikt realizēta, ne tikai izsakot draudus, bet arī:
izsekojot personu;
veicot personas novērošanu;
īstenojot personai nevēlamu saziņu.
Minētās darbības nav kumulatīvas vajāšanas objektīvās puses pazīmes – lai konstatētu vajāšanu, nav nepieciešams vainīgajam izdarīt visas KL 132.1 panta dispozīcijā uzskaitītās darbības. Vajāšanas nozieguma sastāvs prasa vairākkārtēju vai ilgstošu darbību izdarīšanu Šīs darbības var būt gan vienveidīgas, piemēram, personas ilgstoša novērošana, gan daudzveidīgas, proti, KL 132.1 pantā minēto darbību kombinācija, piemēram, upura ilgstoša izsekošana, novērošana un personai nevēlama saziņa. Saskaņā ar KL 132.1 pantu draudu izteikšana upurim ir viena no iespējamām darbībām, bet ne obligāta šī nozieguma pazīme.
Nav šaubu, ka arī vairākkārtēja vai ilgstoša personas izsekošana, novērošana vai nevēlama saziņa var tikt veikta, lai iebiedētu personu un radītu nedrošuma sajūtu. Tomēr nav pareizi uzskatīt, ka personas nodarījuma kaitīgumam un iespējai piemērot par minētajām darbībām kriminālsodu ir jābūt atkarīgai no tā, vai persona, kura veica šādas darbības, rīkojās ar nodomu iedvest upurim bailes. Personas novērošana un izsekošana var notikt, piemēram, greizsirdības dēļ vai tāpēc, ka persona nespēj pieņemt un samierināties ar tuvu attiecību izbeigšanos. Personas mērķis, veicot minētās darbības, var būt: dominēšana un kontrolēšana; simpātiju un ieinteresētības demonstrēšana; vēlme atgādināt otrai personai par sevi; panākt izirušu intīmu attiecību atjaunošanu utt. Tāpat arī sabiedrībā populāra vai slavena cilvēka vajāšana, kas var radīt upurim pamatotu uztraukumu par savu vai tuvinieku drošību, parasti netiek veikta ar nolūku personu iebiedēt, bet lai iegūtu informāciju, satiktos, būtu blakus utt.
Augstākās tiesas atzinums par speciālu nolūku kā obligātu krimināli sodāmas vajāšanas pazīmi tika noformulēts, balstoties uz likumprojekta anotāciju, savukārt paša KL 132.1 panta dispozīcijā nav nekādu norādījumu uz to, ka nozieguma izdarītājam ir jābūt nolūkam iedvest upurim bailes. Saeimas Juridiskajā komisijā, diskutējot par KL 132.1 panta subjektīvo pusi, gan kompetento institūciju pārstāvji, gan Saeimas deputāti norādīja, ka, viņuprāt, nav pamata sašaurināt KL 132.1 panta tvērumu, sasaistot tā piemērošanu ar speciālā nolūka esamību (Saeimas Juridiskā komisija, 2025; Krimināltiesību un sodu politikas apakškomisija, 2025).
Vispārējos gadījumos, lai radītu jaunu vai mainītu esošo tiesisko regulējumu, var rosināt un pieņemt grozījumus likumos. Krimināli sodāmas vajāšanas problēmu nav iespējams atrisināt ar grozījumiem likumā, jo KL 132.1 pants neparedz nepieciešamību konstatēt nolūku iedvest upurim bailes. Juridiskās tehnikas prasībām neatbilstu arī KL 132.1 panta grozīšana – noziedzīga nodarījuma esamība nav atkarīga no tā, vai personai ir bijis nolūks iebiedēt upuri. Krimināllikuma sevišķās daļas pantu dispozīcijā ir jānorāda noziedzīgā nodarījuma pazīmes, nevis informācija, kas neietekmē nodarījuma kvalifikāciju. Savukārt likumprojekta anotācija ir dokuments, kuru sagatavo pirms likumprojekta iesniegšanas Saeimā. Dokuments atspoguļo likumprojekta saturu un mērķi, un tā grozījumi nav iespējami.
Ņemot vērā minētos apstākļus, konkrētajā gadījuma likumdevējam nav jāierosina grozījumi normatīvajos aktos, bet jāsniedz skaidrojums par spēkā esošas tiesību normas piemērošanu, norādot, ka: KL 132.1 pantā paredzētā nozieguma subjektīvās puses pazīme ir tiešs nodoms; nolūks iedvest upurim bailes nav obligāta šī nozieguma pazīme; vainīgās personas motīvs un nolūks nav pazīmes, kas ietekmē šī nozieguma kvalifikāciju.
Skaidrojumu par KL 132.1 pantā paredzētā nozieguma subjektīvās puses obligātām pazīmēm var noformulēt Saeimas Juridiskās komisijas atzinumā, kas varētu ietekmēt tiesību normas piemērošanas praksi. Savukārt, lai nodrošinātu šīs tiesību normas interpretācijas ievērošanu praksē un izslēgtu šaubas par tās saistošo spēku, jāizmanto autentiskās interpretācijas metode (interpretation authentica), apstiprinot atzinumu par vajāšanas subjektīvo pusi ar Saeimas lēmumu.
Vajāšana ir tīšs noziedzīgs nodarījums, kas rada cietušajam pamatu uztraukties par savu vai tuvinieku drošību. Vajāšanas motīvi un mērķi nav KL 132.1 pantā paredzētā nozieguma obligātas pazīmes: tie neietekmē noziedzīga nodarījuma kvalifikāciju un nodarījuma objektīvās puses esamību.
Ja vajāšana radījusi personai pamatotu uztraukumu par savu vai tuvinieku drošību, nav pareizi cietušā interešu aizsardzību sasaistīt ar vainīgā nolūku un saukt pie kriminālatbildības vien tad, ja ir bijis nolūks iebiedēt cietušo, bet pārējos gadījumos piemērot administratīvo atbildību.
Vajāšanas subjektīvā puse jāsaista nevis ar nolūku iebiedēt upuri, bet ar apzināšanos, ka pret viņu veiktās darbības radīs vai varēs radīt cietušajam bailes un nedrošuma sajūtu.
Augstākās tiesas judikatūras atzinums par nolūku iedvest upurim bailes kā obligātu vajāšanas pazīmi ir pamatots ar likumprojekta “Grozījumi Krimināllikumā” anotācijā minēto, tomēr šāda tiesību normas interpretācija to nepamatoti sašaurina, mazinot iespēju efektīvi aizsargāt personas intereses.
Atgriešanās pie KL 132.1 panta interpretatio declarativa, kas nesašaurinātu šīs tiesību normas piemērošanu, nevar notikt, veicot grozījumus Krimināllikuma pantā, jo tas neietver prasību konstatēt nolūku iedvest upurim bailes. Judikatūras maiņu un vienotas izpratnes par KL 132.1 panta piemērošanu var nodrošināt ar autentiskās interpretācijas (interpretatio authentica) metodi, Saeimas lēmumā nostiprinot, ka nolūks iedvest bailes upurim nav vajāšanas nozieguma obligāta pazīme.