2001# Procesa pret mantu uzsākšanas problemātika un tā nošķiršana no neizskaidrojamas bagātības konfiskācijas. The problematic nature of initiating proceedings against property and its distinction from the confiscation of unexplained wealth

Lai izvērtētu procesa pret mantu uzsākšanas pamatu, vispirms jānoskaidro, kam šis process ir paredzēts un vai šī mērķa sasniegšanai personas tiesību apjoms procesā pret mantu netiek nepamatoti ierobežots, salīdzinot ar pamata kriminālprocesu.

Gan tiesību teorijā, gan praksē pastāv vairāki atšķirīgi noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas veidi. Katram no tiem ir savs pierādāmo apstākļu kopums un piemērošanas priekšnosacījumi. Līdz ar to, lai izvērtētu, pie kādiem apstākļiem konkrētais procesa veids ir uzsākams un pie kura konfiskācijas veida ir attiecināms KPL 626.panta pirmās daļas kārtībā uzsāktais process pret mantu, ir jāapskata visi šie konfiskācijas veidi.

Eiropas Savienības tiesību aktos konfiskācijas veidi ir tieši izdalīti un definēti, proti:

• a)

  parastā jeb klasiskā konfiskācija – personai tiek konfiscēta noziedzīgi iegūta manta, pamatojoties uz notiesājošu spriedumu krimināllietā;

• b)

  paplašinātā konfiskācija – personai konfiscē mantu, kuras izcelsme no tiem noziegumiem (cēloniskā saite), par kuriem persona ir notiesāta, nav pierādīta, bet personai piederošās mantas apjoms nav samērīgs ar tās likumīgajiem ienākumiem un persona nespēj pierādīt tās izcelsmi;

• c)

  konfiskācija no trešās personas, kas apzināti ieguvusi noziedzīgu mantu (saistīta ar iepriekšējos punktos norādītajiem spriedumiem);

• d)

  konfiskācija, kas nav balstīta uz notiesājošu spriedumu, – tādas mantas konfiskācija, kuras saistība ar noziedzīgu nodarījumu ir pierādīta, bet neviena persona par šo nodarījumu vēl nav notiesāta;

• e)

  ar noziedzīgu rīcību saistītas neizskaidrojamas bagātības konfiskāciju – šis ir jauns konfiskācijas veids, kas minēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2024/1260 (2024. gada 24. aprīlis) par aktīvu atgūšanu un konfiskāciju, kura nacionālajā līmenī jāievieš līdz 2026.gada novembrim. Šo konfiskāciju piemēro, ja: a) īpašuma vērtība ir būtiski nesamērīga ar skartās personas likumīgajiem ienākumiem; b) īpašumam nav ticama likumīga avota; c) skartā persona ir saistīta ar personām, kurām ir saikne ar noziedzīgu organizāciju.

KPL 59.nodaļas regulējums atbilst konfiskācijai, kas nav balstīta uz notiesājošu spriedumu (“d” punkts). Līdz ar to ir pamats salīdzināt šādas konfiskācijas piemērošanas priekšnosacījumus ES tiesību aktos un Latvijas regulējumā.

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/42/ES (2014. gada 3. aprīlis) par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju Eiropas Savienībā 4.panta otrā daļa noteic: ja konfiskācija, pamatojoties uz direktīvas 1. pantu (t.i., pēc galīga notiesājoša sprieduma), nav iespējama, vismaz tad, ja tas nav iespējams aizdomās turētās vai apsūdzētās personas slimības vai bēguļošanas dēļ, dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, kuri ļauj konfiscēt nozieguma rīkus un noziedzīgi iegūtus līdzekļus gadījumos, kad ir ierosināta krimināllieta par noziedzīgu nodarījumu, kas var būt par pamatu ekonomiska labuma tiešai vai netiešai ieguvei, un šādā kriminālprocesā varētu pieņemt notiesājošu spriedumu, ja aizdomās turētā vai apsūdzētā persona būtu varējusi stāties tiesas priekšā.

Savukārt Direktīva 2024/1260 paredz nedaudz izvērstākus pamatus konfiskācijai bez notiesājoša sprieduma. Proti, tās 15.pants paredz iespēju veikt noziedzīgas mantas konfiskāciju pastāvot šādiem apstākļiem: a) aizdomās turētās vai apsūdzētās personas slimība; b) aizdomās turētās vai apsūdzētās personas aizbēgšana; c) aizdomās turētās vai apsūdzētās personas nāve; d) valsts tiesību aktos noteiktais noilguma termiņš attiecīgajam noziedzīgajam nodarījumam ir mazāks par 15 gadiem un ir beidzies pēc kriminālprocesa uzsākšanas. Panta otrā daļa papildina, ka konfiskācija bez iepriekšējas notiesāšanas attiecas tikai uz lietām, kurās, ja nepastāv pirmajā daļā minētie apstākļi, būtu bijis iespējams, ka attiecīgais kriminālprocess beigtos ar notiesājošu spriedumu vismaz par noziedzīgiem nodarījumiem, kas tieši vai netieši var radīt būtisku ekonomisku ieguvumu, un kurās valsts tiesa ir pārliecinājusies, ka konfiscējamie nozieguma rīki, noziedzīgi iegūtie līdzekļi vai īpašums ir iegūti no attiecīgā noziedzīgā nodarījuma vai ir tieši vai netieši saistīti ar to.

Neskatoties uz EST spriedumā konstatēto, ka Latvijas process pret mantu netiek aptverts ar Direktīvas 2014/42 regulējumu, jo šis konfiskācijas process neattiecas uz noziedzīga nodarījuma konstatāciju, tomēr mūsu tiesību normu izvērtējumā nevarētu ignorēt starptautisko normatīvo aktu prasības un tiesību doktrīnā paustās atziņas.

KPL 626.panta pirmā daļa noteic: izmeklētājam ar uzraugošā prokurora piekrišanu vai prokuroram ir tiesības pirmstiesas kriminālprocesā radušos mantisko jautājumu savlaicīgas atrisināšanas un procesa ekonomijas interesēs izdalīt no krimināllietas materiālus par noziedzīgi iegūtu mantu un uzsākt procesu, ja pastāv šādi nosacījumi:

• 1)

  pierādījumu kopums dod pamatu uzskatīt, ka manta, kura izņemta vai kurai uzlikts arests, ir noziedzīgi iegūta vai saistīta ar noziedzīgu nodarījumu;

• 2)

  objektīvu iemeslu dēļ krimināllietas nodošana tiesai tuvākajā laikā (saprātīgā laika periodā) nav iespējama vai tas var radīt būtiskus neattaisnotus izdevumus.

Sistēmiski interpretējot Direktīvas 2014/42 regulējumu, nonākam pie slēdziena, ka konfiskācija bez notiesājoša sprieduma ir konstruēta kā izņēmuma rīks (“ja konfiskācija, pamatojoties uz 1.pantu nav iespējama”). Eiropas valstīs tas īpaši tiek ņemts vērā, jo šāda konfiskācija vislielākā mērā aizskar personas tiesības un šādai iejaukšanās personas dzīvē jābūt pamatotai ar ļoti svarīgiem apstākļiem. Tāpat Direktīvā 2014/42 ir atrunāti nosacījumi šī procesa uzsākšanai – apsūdzētā slimība vai bēguļošana, resp., situācijas, kurās no valsts neatkarīgu iemeslu dēļ nav iespējams panākt personas notiesāšanu. Savukārt “parastā” konfiskācija, paplašinātā konfiskācija un trešajai personai piemērojamā konfiskācija, kuru pamatā ir pabeigts kriminālprocess ar notiesājošu spriedumu, ir paredzētas kā standarta mantas konfiskācijas gadījumi. Tikai tad, ja šos trīs konfiskācijas veidus nevar piemērot, t.i., no valsts puses neatkarīgu un no apsūdzētās puses atkarīgu iemeslu dēļ kriminālprocess nevar rezultēties ar personas notiesājošu spriedumu, var tikt uzsākts process pret mantu, jo personas rīcībā nedrīkst atstāt noziedzīgi iegūtus līdzekļus.

Šie izņēmuma priekšnoteikumi, kuri kalpo par pamatu konfiskācijas procesa uzsākšanai pirms vai bez notiesājoša sprieduma – apsūdzētā slimība, bēguļošana vai nāve – ir neatņemami šādas konfiskācijas procedūras priekšnosacījumi, pretējā gadījumā citu direktīvās paredzēto konfiskācijas veidu diferencēšana jeb norobežošana praksē kļūtu bezjēdzīga. Precizitātes labad gan jānorāda, ka direktīva ļauj dalībvalstīm paplašināt gadījumu loku, kuros piemērojama konfiskācija bez notiesāšanas, formulējot šo priekšnosacījumu uzskaitījumu kā minimāli noteiktos gadījumus (“vismaz tad”). Tomēr ir skaidrs arī tas, ka šie visi izņēmumi ir saistīti ar pašu personu un tās rīcību.

Latvijas likumdevējs procesa pret mantu uzsākšanas pamatojumam ir devis ar personas rīcību nesaistītus apstākļus - procesa ekonomiju, objektīvus iemeslus kriminālprocesa kavējumam - un tas pilnībā pārvērš šā izņēmuma rīka jēgu, jo minētie apstākļi nav saistīti ar apsūdzētā personu. Tieši otrādi – tie saistīti ar valsts nespēju novest pamata kriminālprocesu līdz tiesai saprātīgos termiņos. Šķiet, tieši mantas aresta termiņi, kuri saskaņā ar likumā noteikto var sasniegt pat trīsdesmit vienu mēnesi, praksē nav pietiekami, lai prokurors varētu celt apsūdzību lielāka apjoma kriminālprocesos un nodotu lietas tiesai. Tas, visticamāk, ir galvenais iemesls, kāpēc Latvijā process pret mantu tiek izmantots nevis kā izņēmuma rīks, bet kā standarta procedūra sarežģītos kriminālprocesos, kuros arestēti finanšu līdzekļi. Tam tā nevajadzētu būt. Vismaz līdz šim Eiropas tiesību telpā valsts nespēja savlaicīgi īstenot savas funkcijas netika atzīta par tiesisku pamatu personas tiesību nesamērīgai ierobežošanai.

Ir izskanējis arī arguments, ka persona pati ir ieinteresēta ātrākā mantiskā jautājuma atrisināšanā. Tas neiztur kritiku. Pirmkārt, lai gan noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija nav sods likuma izpratnē, tas skar personu un viņas ģimenes locekļus dažkārt krietni būtiskāk, nekā kriminālsodi. Procesa par mantu uzsākšana ir procesa virzītāja izvēle. Ja personai dotu iespēju izvēlēties starp ātrāku procesu, kurā tai ir mazāks tiesību apjoms, un ilgāku procesu, taču ar stingrākiem personas tiesību aizsardzības mehānismiem, persona varbūt izvēlētos pēdējo. Otrkārt, mantas arests nav saistīts ar procesu pret mantu (tas tiek uzlikts pamata kriminālprocesa ietvaros) un procesa pret mantu izbeigšana automātiski negarantē mantas aresta atcelšanu – apsūdzības puse šajos gadījumos visbiežāk saglabā mantas arestu un turpina pamata kriminālprocesu, lai mantu konfiscētu jau tā ietvaros. Tāpēc nevar teikt, ka process pret mantu galīgi atrisina mantisko jautājumu. Līdz ar to varam apšaubīt, vai šāds process kalpo saviem mērķiem – mantisko jautājumu ātrai atrisināšanai un jautājuma par mantas noziedzīgo izcelsmi izskatīšanai atsevišķā taisnīgā tiesas procesā. Īpaši ņemot vērā, ka “tiesai šī procesa ietvaros nav tiesību konstatēt noziedzīga nodarījuma faktu” (EST, 2024). Apkopojot minēto, varam tikai uzsvērt, ka šis process tomēr ir paredzēts izņēmuma gadījumiem un tas attiecīgi jāpielieto kā izņēmuma rīks, kad jautājumu par mantas izcelsmi objektīvu iemeslu dēļ nevar izskatīt pamata kriminālprocesā kopā ar jautājumu par noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas faktu un apstākļiem.

Direktīvas 2024/1260 paskaidrojumu rakstā norādīts, ka ar tās ieviešanu tiktu paplašināta Konfiskācijas direktīvas (2014/42) darbības joma, lai iekļautu plašāku noziegumu klāstu: tiktu paplašināts pašreizējais noteikums par konfiskāciju bez notiesājoša sprieduma, un tiktu ieviests neizskaidrojamas bagātības konfiskācijas modelis, kas nodrošinātu tādu aktīvu konfiskāciju, kuri nav saistīti ar konkrētu noziegumu.

Tas rosina izvērtēt, vai jau šobrīd Latvijā nedarbojas neizskaidrojamas bagātības konfiskācijas modelis? ES Tiesa nepārprotami norādīja, ka Latvijas procesā pret mantu nav iespējams konstatēt noziedzīga nodarījuma faktu (EST, 2024). Neizskaidrojamas bagātības konfiskācijas gadījumā tas arī nav nepieciešams. Tās piemērošanas priekšnosacījumi saskaņā ar Direktīvu 2024/1260 ir:

• 1)

  organizētas noziedzīgas grupas esamība – iespējams, kā minimālais pierādīšanas līmenis šā fakta konstatēšanai varētu būt tiesai nodota lieta par noziedzīgas organizētas grupas darbību. Fakta konstatēšanai nedrīkstētu noteikt zemāku pierādīšanas līmeni (piemēram, ar kriminālprocesa uzsākšanu par organizētas noziedzīgas grupas darbību), taču nevajadzētu arī prasīt, lai persona būtu notiesāta, kā tas ir gadījumos, kad tiek piemērota Krimināllikuma 70.¹¹ panta otrajā un trešajā daļā paredzētā paplašinātā jeb (saskaņā ar Latvijas tiesību doktrīnu) prezumētās mantas konfiskācija (“persona, kura izdarījusi noziegumu”).

• 2)

  mantas īpašnieka saistība ar personām, kurām ir saikne ar noziedzīgu organizāciju – līdzīga prasība par “saistību” ir ietverta Krimināllikuma 70.¹¹ panta trešajā daļā: “uztur pastāvīgas ģimenes, saimnieciskas vai citādas mantiskas attiecības ar [...] personu”. Šeit gan jāpiebilst, ka notikumu loģiskās secības un likuma prasību dēļ prezumēto mantu nemaz nevarētu konfiscēt procesā par mantu;

• 3)

  mantas saistība ar noziedzīgu nodarījumu – Direktīvas 16.panta piektā daļa noteic, ka dalībvalstis var noteikt, ka neizskaidrotas bagātības konfiskāciju saskaņā ar šo pantu veic tikai tad, ja konfiscējamais īpašums iepriekš ir bijis iesaldēts tādas izmeklēšanas ietvaros, kas saistīta ar noziedzīgu nodarījumu, kas veikts noziedzīgas organizācijas ietvaros;

• 4)

  mantai nav ticama likumīga avota – tas tiešām būtu personas pienākums sniegt mantas likumīgās izcelsmes ticamus pierādījumus;

• 5)

  mantas vērtība ir būtiski nesamērīga ar skartās personas likumīgajiem ienākumiem – tas savukārt būtu jāpierāda valstij.

Potenciāli strīdīgākais kritērijs neizskaidrojamas bagātības konfiskācijas modelī ir personas saistība ar noziedzīgu organizāciju. Direktīvā nav detalizēti kritēriji, kas norādītu uz “saistību”.

Rodas jautājums: vai Krimināllikumā paredzētā (70.¹¹ panta otrajā un trešajā daļā) prezumētās noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija jau neaptver neizskaidrojamas bagātības konfiskāciju? Daļēji šis regulējums pārklājas. Un tā ir būtiska problēma – skaidri nenošķirot Latvijas normatīvajā regulējamā konfiskācijas modeļus un radot tiem jaunus kritērijus, visi tiek sapludināti, kas noved pie to izpratnes un interpretācijas problēmām. Tādējādi rodas situācija, kurā: a) ir pazīmes, kas raksturīgas tikai katram no šiem procesiem; b) ir pazīmes, kas ir kopīgas abiem procesiem; c) ir prakse, kas nebūtu pieļaujama nevienā no šiem procesiem.

Taču, neskatoties uz šīm neskaidrībām, īpaši jāuzsver, ka neizskaidrojamas bagātības konfiskācija tomēr joprojām ir ar noziedzīgu rīcību saistītas mantas konfiskācija. Šis process nevar tikt vērsts pret jebkuru personu, kurai ir neizskaidrojami ienākumi un manta, ja vien netiek konstatēta šīs persona saistība ar organizēto noziedzību. Daļā valstu, piemēram, Gruzijā, Kazahstānā, Libānā, šāds process ir vērsts tikai pret amatpersonām un paredzēts cīņai ar korupciju. To varētu pārņemt arī Latvijā, jo procesa attiecināšana “uz visiem” var radīt vēl lielāku patvaļas risku, nekā tas ir šobrīd procesā pret mantu.

Zemāk apkopotas būtiskākās atšķirības starp abiem procesiem (sk.Tabulu 2):

Kā redzams, starp abiem procesiem ir viena būtiska atšķirība – process pret mantu “seko” mantai – no tās noziedzīgas iegūšanas brīža līdz pēdējam darījumam ar personu, kuras valdījumā šī manta nonākusi, neatkarīgi no personas, pie kuras noziedzīgi iegūta manta atrodas, statusa. Savukārt process par neizskaidrojamas bagātības konfiskāciju faktiski ir process pret personu, kura ir saistīta ar organizēto noziedzību, konfiscējot tai vai ar to saistītai personai mantu, kura nav samērīga ar personas likumīgajiem ienākumiem.

Ja salīdzina neizskaidrojamas bagātības konfiskāciju un konfiskāciju no trešās personas, tad būtiskākā atšķirība ir apstāklī, ka no trešās personas konfiskācijas mērķis un priekšmets ir no konkrēta noziedzīga nodarījuma iegūti līdzekļi, kuru izsekojamību no nozieguma izdarīšanas līdz konfiskācijai ir jāpierāda valstij. Savukārt neizskaidrojamas bagātības konfiskācijas gadījumā nav jāpierāda konfiscējamās mantas saikne ar jebkādu noziegumu, šī saikne jeb mantas saistība ar noziedzību tiek prezumēta, pierādot citus apstākļus.

Mūsu procesa pret mantu prakse atrodas kaut kur pa vidu starp šiem procesiem, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc pēdējos gados ir tik daudz tiesās izbeigtu procesu. Tiesas aizvien skaidrāk norāda procesa virzītājiem, ka procesā pret mantu pierādīšanas priekšmets ir konfiscējamās mantas izcelsme no konkrēta noziedzīga nodarījuma, ko nevar pierādīt ar vispārīgām pazīmēm, kas liecina par iespējamu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu.

Par to, ka šie jautājumi ir būtiski, lai ieviestu neizskaidrojamas bagātības konfiskācijas regulējumu Latvijā, liecina arī Iekšlietu ministrijas sagatavotais un Ministru kabineta apstiprinātais informatīvais ziņojums (MK, 2022), kurā norādīts: “Latvija uzskata, ka īpaša uzmanība jāpievērš Priekšlikuma 15.pantā paredzētai konfiskācijai bez notiesājoša sprieduma, tāpat arī 16.pantā paredzētajai neizskaidrojamas bagātības konfiskācijai, kas var radīt tiesību uz taisnīgu tiesu - ierobežojumus. Šajos gadījumos konfiskācija iespējama bez notiesājoša sprieduma par noziedzīgo nodarījumu, jo netiek noskaidrots personas vainīgums, bet gan personai pašai ir pienākums pierādīt, ka šī manta visticamāk nav noziedzīgi iegūta.” Iekšlietu ministrija uzskata, ka abos procesos personai nav tiesību klusēt un ir aktīvi jāaizstāvas, lai gan tā nav – procesā pret mantu pierādīšanas pienākums par mantas noziedzīgo izcelsmi gulstas uz valsti, personai ir tiesības klusēti un apgrieztā pierādīšanas pienākuma neizpildes sekas nav mantas konfiskācija, savukārt neizskaidrojamas bagātības konfiskācijas procesā personai nav tiesību klusēt – tas novedīs pie konfiskācijas.

Mantas īpašnieka tiesību salīdzinājums divos procesos (sk. Tabulu 3) papildus labi ilustrējas ar tiesībām neizskaidrojamas bagātības konfiskācijas procesos. Jāpiebilst, ka salīdzinātas tiks tikai dažas no tiesībām, acīmredzami atšķirīgākās, jo visa apjoma analīze būtu aptverama krietni plašākā pētījumā.

No šī visai īsā salīdzinājuma tomēr varam izdarīt secinājumu, ka process pret mantu ir personas pamattiesības potenciāli aizskarošāks par pamata kriminālprocesu, savukārt process par neizskaidrojamas bagātības konfiskāciju rada vēl lielāku patvaļas risku. Jo dziļāka ir valsts iejaukšanās personas pamattiesībās, jo spēcīgākiem ir jābūt kontroles un kompensācijas mehānismiem, lai attaisnotu vai kompensētu šādu iejaukšanos, īpaši gadījumos, kad šī iejaukšanās bijusi nepamatota. Tādējādi, vienlaikus ar procesuālajām normām, kas dod valstij tiesības konfiscēt neizskaidrojamu bagātību, ir jāparedz kompensējošās normas - gan procesuālās aizstāvības garantijas, gan zaudējumu atlīdzība gadījumos, kad process izrādījies nepamatots. Šo iemeslu dēļ procesam par neizskaidrojamas bagātības konfiskāciju pamatotāk būtu izvēlēties civilprocesuālo kārtību, ievērojot attiecīgos tiesvedības principus, pierādījumus un pušu līdztiesību.

Process pret mantu tiek uzsākts (izdalīts no pamatprocesa) ar procesa virzītāja lēmumu, kuru rezolūcijas veidā apstiprina prokurors. Nekavējoties pēc procesa uzsākšanas materiāli tiek nodoti tiesai (Kriminālprocesa likuma 627.panta pirmā daļa). Visiem pierādījumiem no procesa virzītāja puses ir jābūt savāktiem jau uz brīdi, kad tiek pieņemts lēmums par procesa uzsākšanu, jo viena no procesa uzsākšanas prasībām ir “pierādījumu kopums”. Savukārt tiesas sēdei jānotiek 30 dienu laikā pēc procesa virzītāja lēmuma saņemšanas tiesā (Kriminālprocesa likuma 629.panta otrā daļa). Šajā procesa uzsākšanas posmā, protams, nav paredzēta tiesas uzraudzība– tiesa nepieņem lēmumu par procesa uzsākšanu un saņem iztiesāšanai izmeklēšanā it kā “pabeigtu lietu”. Tas, no vienas puses, ir ļoti labi, jo padara procesu iespējami ātru, bet medaļas otro pusi atklāj statistika – lielāko daļu no procesiem tiesa izbeidz. Tādējādi atbildība par šā darba kvalitāti pilnībā būtu jāuzņemas procesa virzītājam un uzraugošajam prokuroram, respektīvi, izmeklēšanas iestādei un prokuratūrai.

No prokuratūras puses īstenota pilnvērtīga uzraudzība pār procesa pret mantu uzsākšanu novērstu lielāko daļu nepamatoti uzsākto procesu un vienlaikus arī veicinātu likumā noteikto “procesuālās ekonomijas” principa ievērošanu. Šeit neanalizēsim, kāds nevajadzīgs noslogojums tiek radīts tiesu sistēmai.

Prokuroram būtu jāizvērtē:

• 1)

  vai ir noticis noziedzīgs nodarījums (vismaz, vai ir pierādītas noziedzīga nodarījuma objektīvās puses izpausmes);

• 2)

  vai arestam pakļautā manta ir saistīta ar noziedzīgo nodarījumu;

• 3)

  vai pastāv objektīvi apstākļi, kas liedz pabeigt pirmstiesas kriminālprocesu – kāpēc kriminālprocess tuvākajā laikā nevar tikt nodots kriminālvajāšanai un/vai tiesai, t.sk., vai nav bijusi izmeklēšanas novilcināšana. Jāņem vērā arī laika faktors un izmeklēšanas kvalitāte – jo ilgāks laiks pagājis kopš pamata kriminālprocesa uzsākšanas, jo lielākam pierādījumu apjomam ir jābūt procesa virzītāja rīcībā;

• 4)

  procesuālās ekonomijas princips – kā tiek pamatota procesuālā ekonomija, ja viena procesa vietā būs jāvirza divi, kā izpaudīsies procesuālā ekonomija gadījumos, ja process par mantu nerezultēsies ar konfiskāciju?

Prokuroram sava piekrišana procesa uzsākšanai būtu jādod tikai gadījumos, kad ir stabila pārliecība par norādīto apstākļu esamību. Iespējams, praksē būtu nepieciešamas izmeklētāju, prokuroru un tiesnešu kopīgas mācības, jo šīm amatpersonām dažādu faktoru ietekmē ir izveidojusies atšķirīga izpratne par likumā ietverto normu saturu.

No ST sprieduma rezolutīvās daļas (lietā Nr. 2022-32-01) nepārprotami izriet, ka tas ir attiecināms tikai uz procesiem par noziedzīgi iegūtu mantu, kas izdalīti no kriminālprocesa par autonomo noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, tātad ST akceptē šādu praksi. Taču spriedumā tiesa jau neanalizē šādu kriminālprocesu specifiku. Tiesību zinātnieku publikācijās un arī tiesu lēmumos norādīti vairāki iemesli, kuru dēļ process pret mantu nevar tikt izdalīts no pamata kriminālprocesa par autonomo legalizēšanu, proti: “Nav iespējams tiesiski un juridiski korekti no pamata kriminālprocesa izdalīt procesu par noziedzīgu mantu, ja nav noskaidrots tas nodarījums, kura rezultātā ir gūta šī manta. […]. Legalizēšana pati nerada naudu jeb līdzekļus. Tie ir kaut kur iegūti – legāli vai nelegāli. [Valstīs], kurās atzīti stand alone procesi, tie ir pamata kriminālprocesi, kuru rezultātā var konstatēt gan noziedzīgā nodarījuma esamību, gan notiesāt vainīgo personu, gan konfiscēt noziedzīgi iegūto mantu. Šajos procesos spriedumam pamatojumu sniedz pierādījumu kopums. Izraujot no šī kopuma vienu jautājumu (piemēram, tikai par mantu), tiesiskam spriedumam argumentu nepietiks.” (Kūtris, 2025).

Tāpat ir acīmredzams arī tas, ka, pieprasot personai procesā pret mantu pierādīt mantas likumīgo izcelsmi, personai pēc būtības jāatspēko pamatprocesā izvirzītās apsūdzības par noziedzīgi iegūtas mantas legalizēšanu. Tātad tas ir tiešs nevainīguma prezumpcijas un tiesību klusēt pārkāpums.

Pie atziņas, ka procesā pret mantu mantas izcelsmi nevar pierādīt ar legalizācijas objektīvajām pazīmēm, nonākušas arī tiesas: “Nav likumīgi mantas iespējamo noziedzīgumu saistīt ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas objektīvās puses pazīmēm. Tie ir divi atšķirīgi juridiskie pamati. […] Procesa virzītājam [procesā pret mantu] ir jāpierāda konkrēto naudas līdzekļu noziedzīgā izcelsme jeb tas, vai šī nauda varēja izcelties iepriekš, pirms Krimināllikuma 195.panta, izdarītu noziedzīgu darbību rezultātā” (Rīgas apgabaltiesa, 2025).

Legalizēšanas darbības nepierāda mantas noziedzīgo izcelsmi, tās pierāda tikai mantas pārvietošanu, pārveidošanu jeb nodrošina izsekojamību. Tajā pašā Finanšu izlūkošanas dienesta izstrādātajā metodoloģijā (ko nereti izmanto kā dīvainu pierādījumu it kā noziedzīgu darbību pastāvēšanai) kā legalizēšanas pazīmes ir aprakstītas darbības, kurām var būt kā legāls, tā arī nelegāls mērķis, atkarībā no mantas sākotnējās izcelsmes. Savukārt, lai pierādītu legalizēšanas darbības kā patstāvīgu noziedzīgu nodarījumu bez sasaistes ar predikatīvo noziedzīgo nodarījumu, nepieciešams konstatēt personas nodomu – tas ir saistīts ar vainas konstatēšanu, ko var noskaidrot tikai pamatprocesā. Piemēram, labticīgs mantas īpašnieks, neskatoties uz to, ka viņš veic darījumus, kurā iesaistīta noziedzīgi iegūta manta, nav uzskatāms par noziedzīgi iegūtas mantas legalizētāju. Vācu profesors M.Hēgers (Heger, 2024) norāda uz trešās personas labticību kā absolūtu konfiskācijas ierobežojumu: “Ja īpašnieks, kurš pats nav apsūdzēts noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, īpašuma iegūšanas brīdī (joprojām) ir labticīgs juridiskā izpratnē, saskaņā ar Savienības tiesību aktiem konfiskācija viņam nekādā gadījumā nevar tikt piemērota. Šā iemesla dēļ visi pagaidu aresta pasākumi ir nekavējoties jāatceļ. Tas attiecas arī uz gadījumiem, kad ES dalībvalsts tiesību aktos nav skaidra noteikuma par labticīgi rīkojušās personas aizsardzību, kas atbilst ES Direktīvas 6. panta 2. punktā noteiktajām prasībām un EST judikatūrai šajā jomā, jo kopš 2015. gada ES prasību īstenošanai kalpo arī valsts tiesību akti, valsts tiesiskais regulējums ir jāinterpretē saskaņā ar Direktīvu, ņemot vērā Direktīvas 6. panta 2. punktu.” Tādējādi bez personas nodoma konstatēšanas nevar tikt pierādīta mantas noziedzīga iegūšana vai jebkādas citas legalizēšanas darbības.

Līdz ar to jāpievienojas iepriekš paustajai atziņai, ka nav juridiski pamatoti no pamatprocesa, kurā personai tiek inkriminēta tikai noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana (nenoskaidrojot predikatīvo noziegumu), izdalīt procesu pret mantu, jo legalizēšanas darbību objektīvā puse nevar pierādīt mantas noziedzīgo izcelsmi. Tādējādi šādā procesā objektīvi nevar tikt noskaidrota/pierādīta mantas noziedzīgā izcelsme. Tiesām būtu jāizbeidz process pret mantu, ja tas izdalīts no pamata kriminālprocesa par Krimināllikuma 195. pantu, ja vien procesa virzītāja lēmumā netiek norādīts un ar lietas materiāliem netiek pierādīts predikatīvā noziedzīgā nodarījuma fakts.

• Tiesu prakse un tiesību speciālistu diskusijas liecina par to, procesa pret mantu praktiskā norise Latvijā ir attīstījusies ignorējot normatīvo regulējumu (reizēm pat likumu pieskaņojot prakses interesēm) un rada lielu mantas nepamatotas konfiskācijas risku. Jau šobrīd ir redzama tendence tiesu līmenī vairāk aizsargāt personu no nepamatotas valsts iejaukšanās un tiesību aizskārumiem. Joprojām atklāts ir jautājums par to, vai un kā valsts atlīdzinās zaudējumus tām personām, kuru manta tikusi nepamatoti arestēta un kurām šis mantas arests radījis būtiskus zaudējumus. Šo valsts risku var un vajag mazināt.

• KPL 626.panta pirmā daļa praksē tiek piemērota bez pietiekamas uzraudzības un tāpēc process par mantu kalpo nevis kā izņēmuma rīks, bet kā standarta procedūra gadījumos, kad valsts nespēj novest pamata kriminālprocesu līdz personas notiesāšanai (ņemot vērā KPL 392.panta (22) daļā paredzēto, kriminālprocesa pabeigšana vairs pat nav svarīga).

• Pie esošā normatīvā regulējuma no kriminālprocesa par pastāvīgo noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizēšanas (stand alone) nav ne tiesiska, ne faktoloģiska pamata izdalīt procesu pret mantu.

• Saistībā ar Direktīvas 2024/1260 ieviešanu likumdevējam būtu pamats izstrādāt neizskaidrojamas bagātības konfiskācijas regulējumu, precīzi to nodalot no citiem konfiskācijas veidiem. Reizē ar to valstij būtu iespēja novērst tās kļūdas, kas pieļautas procesā pret mantu, – skaidri nodefinējot šāda procesa uzsākšanas pamatu un procesā pierādāmos apstākļus. Ņemot vērā citu valstu piesardzību, arī šeit juridiski pārliecinošāka būtu konfiskācijas izmantošana tikai cīņā pret korupciju un organizēto noziedzību.